Dzīve Valmierā pēc šķiršanās: mans stāsts pēc trīsdesmit ģimenes dzīves gadiem

Vienmēr ticēju, ka mūsu ģimene ir stipra un saliedēta. Dzīvojām Valmierā, kur katrs stūris glabā atmiņas par svētkiem, ikdienas rūpēm un skaistiem vakariem kopā.

Lielu dzīves daļu veltījām bērnu audzināšanai, un tagad, kad viņi jau ir pieauguši, ar savu darbu un ģimenēm, jūtu patiesu gandarījumu par viņu neatkarību. Jau pusgadu dzīvoju viens. Reizēm prātā atgriežas kopīgie brīži ar ģimeni — tie man ir dārgi un vērtīgi. Lai gan reizēm iedod vielu pārdomām, lielākais prieks man ir bērnos: viņu patstāvība un dzīvesprieks dod spēku arī man pašam.

Dzīve Valmierā man joprojām ir tuva un pazīstama, taču esmu pamanījis, ka tā mainās līdz ar mani pašu. Sākumā šķita, ka ģimenes dzīvē viss ir mierīgi un stabils — pat brīžos, kad gadījās domstarpības, centos būt līdzās un atbalstīt. Tomēr pamazām ievēroju, ka sieva kļuva klusāka, atturīgāka, retāk interesējās par manām lietām.

Noticis gadiem gaidītais: beidzot atvērta princeses Diānas pirms 34 gadiem ierakstā laika kapsula

Vēlāk uzzināju, ka viņa apmeklēja pašizaugsmes kursus, kuros runāja par biznesu, personīgo attīstību un dzīves mērķiem. Šīs nodarbības viņu mainīja — viņa kļuva prasīgāka pret sevi un apkārtējiem, arī pret mani.

Pieņēma lēmumu

Mēs daudz runājām, un viņa atklāja, ka jūt sevī vēl neizmantotu potenciālu, taču mana klātbūtne viņu ierobežojot. Galu galā viņa pieņēma lēmumu, ka mums abiem būs labāk iet katram savu ceļu.

Tas nebija viegli pieņemt, tomēr sapratu — dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Mēs kopā pavadījām vairāk nekā trīsdesmit gadus, piedzīvojām dažādus mirkļus, audzinājām bērnus un būvējām savu dzīvi tepat Latvijā. Šīs atmiņas man vienmēr būs svarīgas, taču tagad ir jāmācās skatīties uz priekšu.